Paraolimpiskais dīdžejs uz dejas karaļa muguras
Paraolimpiskais čempions Rihards Snikus (37) Parīzes spēlēs ne vien izcīnīja divas zelta medaļas, bet arī radīja vienus no emocionālākajiem sporta mirkļiem, iedvesmojot ticēt, ka ar apņēmību un neatlaidību iespējams pārvarēt pat lielākās dzīves grūtības. Sarunā ar Toyota viņš stāsta par treniņiem, mērķiem un savu aizraušanos ar dīdžejošanu.
Tā kā Rihards nerunā, uz jautājumiem palīdz atbildēt viņa vecākā māsa un asistente Elīna Brigmane, bet pats Rihards atbild rakstiski.
Rihard, tu esi īpašs sportists – esi piedalījies jau trīs paraolimpiskajās spēlēs! Tagad, kad Parīzes putekļi nosēdušies, kura medaļa šķiet vissmagāk izcīnīta? Kurš sasniegums tev ir visvērtīgākais?
Rihards: Abas Parīzes zelta medaļas! Noteikti! (Rihards triumfēja gan individuālajā iejādē, gan brīvā stila individuālajā iejādē.)
Iespējams, daudzi vēl nezina, ka esi pieprasīts dīdžejs – gan savā dzimtajā Baldonē, gan dažādos pasākumos citviet. Cik setus esi nospēlējis kopš Parīzes?
Elīna: Parīzes spēles ievērojami cēla Riharda atpazīstamību, un pieprasījums pēc viņa pakalpojumiem strauji palielinājās. Viņš tiek aicināts uz augsta līmeņa pasākumiem.
Piemēram, Tiesībsargs ik gadu pasniedz balvas cilvēkiem, kuri snieguši būtisku atbalstu personām ar īpašām vajadzībām, un Rihards spēlēs pasākuma saviesīgajā daļā.
1. jūnijā viņš uzstāsies Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā, kur satiksim visus Ķekavas novada bērnus ar īpašām vajadzībām – viņiem Rihards rīkos ballīti. Viņš ir aicināts arī uz Rīgas domes rīkotajiem apkaimju muzikālajiem vakariem. Un tas viss vēl bez kāzām, korporatīvajām ballēm un citiem izklaides pasākumiem.
Rihards arī atjaunojis savu aparatūru – skandas, mikrofonus – tāpēc nu var nodrošināt skaņu arī lielāka mēroga pasākumos. Mēdz gadīties, ka viņš muzicē divos, pat trīs pasākumos nedēļā.
Tā būtu liela slodze arī cilvēkam bez jebkādiem ierobežojumiem. Kā Rihards to apvieno ar treniņiem un sacensībām?
Elīna: Nav viegli, bet Rihards no sirds izbauda dīdžejošanu – tā ir ne vien radoša nodarbe, bet arī iespēja nopelnīt. Tie ir papildu ienākumi, kas ļauj daļu līdzekļu novirzīt sportam – un Riharda gadījumā tas prasa ļoti lielus ieguldījumus.
Treniņi notiek divas reizes nedēļā, un tas ir vesels process, kurā iesaistīti pieci cilvēki. Rihards nevar patstāvīgi nokļūt uz Tīraini, kur atrodas staļļi un iejādes laukums, tāpēc viņu vedu es vai mans vīrs – tas prasa laiku, ko atliekam no sava darba. Rihardam vajadzīgas 30–40 minūtes, lai mājās sagatavotu sporta inventāru, bet zirga sagatavošana prasa vēl vairāk laika – to dara treneris vai palīgs. Pašas jāšanas ilgums ir 30–40 minūtes. Tas ir fiziski grūts process, kas prasa lielu atdevi gan no Riharda, gan zirga.
Pēc treniņa seko zirga “atsildīšana”, kamēr mēs paši jau taisāmies mājup. Kopumā viens treniņš aizņem apmēram divarpus stundas. Svarīgi, lai visi iesaistītie varētu izdarīt savu daļu, jo tikai tā ir iespējams sasniegt šo līmeni.
Kādām sacensībām tu gatavojies šobrīd?
Elīna: Galvenais mērķis ir Eiropas čempionāts, kas notiks septembra beigās un oktobra sākumā. Līdz tam – pāris mazāka mēroga starptautiskas sacensības. Ilgtermiņā jau domājam par Losandželosas paraolimpiskajām spēlēm un, iespējams, pat vēl tālāk.
Visi tavi lielākie panākumi gūti kopā ar vienu zirgu – King of the Dance. Kā jūs satikāties un kā darbojas jūsu īpašā “ķīmija”?
Elīna: Riharda pirmais kontakts ar zirgiem notika reitterapijā, kur viņš sāka iet, lai uzlabotu stāju un koordināciju. Sākumā tas nebija saistīts ar sportu – tikai veselības nolūkos. Taču trenere ātri ievēroja, ka Rihardam izdodas intuitīvi saprasties ar zirgiem, un viņš sāka trenēties jāšanā turpat Baldonē.
King of the Dance īpašniece ir Irina Andrusa, kura mums ir palīdzējusi ārkārtīgi daudz. Viņa Kingu nopirka kādā Ķekavas stallī, un, lai arī daudzi brīnās par neparasto vārdu, tas dots jau iepriekšējā īpašnieka laikā. Kings savu vārdu ir pelnījis – viņš tiešām kustas kā deju karalis, un to apstiprinās ikviens, kurš viņu redzējis sacensībās.
Ar Irinu iepazināmies, pateicoties Riharda pirmajai trenerei Olgai Šellerei (tagad Rihardu trenē Darja Tihomirova), un mūsu sadarbība ilgst jau gandrīz desmit gadus.
Irina pati ar Kingu nejāj, bet jūtas kā daļa no šī īpašā ceļojuma. Viņa zina, ka palīdz īpašam cilvēkam, un viņas zirgs kļuvis par daļu no Latvijas sporta vēstures. Viņa arī šobrīd rūpējas par Kinga labklājību un dara visu, lai viņš ar Rihardu varētu startēt pēc iespējas ilgāk – Kingam jau ir 16 gadi.
Riharda un Kinga īpašās saiknes pamatā ir līdzīgi raksturi – abi ir spītīgi, bet ārkārtīgi mērķtiecīgi. Kings lieliski jūt, kad ir sacensību brīdis, un uzvedas kā īsta zvaigzne.
Pirms Parīzes Rihards izmēģināja arī citu zirgu – tas bija ļoti cēls, bet izrādījās pārāk gauss. Ir zirgi, kas ir pārāk enerģiski, bet šis vienkārši “neskanēja kopā”. Ar Kingu ir tā īstā harmonija.
Cilvēkiem, kuri daudz sasniedz, mēdz būt arī dziļas krīzes. Kā tu, Rihard, pārvari dzīves un sporta ieplakas?
Elīna: Rihardam ir ļoti mierīgs raksturs – viņš pārbaudījumus uztver stoiski.
Zemie punkti, kas nav bijuši maz, pārsvarā saistīti ar ārējiem apstākļiem, piemēram, finansējuma trūkumu. Atbalsts bieži nāk tikai tad, kad jau ir gūti augsti rezultāti.
Mūsu atbalsta komanda – trenere, zirga īpašniece, veterinārārsts, es un pārējie palīgi – cenšamies Rihardu atbrīvot no organizatoriskiem un praktiskiem jautājumiem, lai viņš var koncentrēties uz treniņiem un sacensībām.
Īpaši smags brīdis bija, kad aizgāja mūžībā Riharda vectēvs Andrejs Snikus – viņš ilgi bija Riharda asistents un spēlēja ārkārtīgi svarīgu lomu viņa dzīvē. Jau gadu pirms nāves vectēvs atzina, ka vairs nespēj pildīt atbalsta pienākumus, un es pārņēmu stafeti. Sākumā nebija skaidrs, kā sapratīsimies, bet pamazām iegājām ritmā.
Rihards tobrīd bija ļoti iegrimis pārdomās, un es viņam teicu – padomā, kādas iespējas tev dzīve ir devusi. Pagāja divi mēneši, līdz viņš pieņēma lēmumu turpināt. Šobrīd viņš ir apņēmības pilns – domās jau ir Losandželosa.
Par to mēs gan nekad atklāti nerunājām, bet vēl viens sarežģīts brīdis bija tieši pirms Parīzes spēlēm, kad Kingam – Riharda zirgam – radās veselības problēmas. Būtībā tas bija brīnums, ka viņi vispār varēja startēt. Bet desmit gadu pieredze izdarīja savu – viņi to paveica.
Gan spēļu laikā, gan pēc Parīzes – sportistiem tika pievērsta liela uzmanība. Kā tikāt ar to galā?
Elīna: Katra paraolimpiskā cikla laikā bija vērojams progress – uzmanība sportistiem arvien pieauga. Riodežaneiro spēlēs Latvijas olimpiešiem un paraolimpiešiem bija vienotas formas. Tokijā paraolimpiskās spēles pirmo reizi tika rādītas televīzijā.
Savukārt Parīzē mēs beidzot sajutāmies līdzvērtīgi olimpiešiem – gan attieksmes, gan intereses, gan atbalsta ziņā. Mēs tiešām izjutām savējo – gan no sportistiem, gan no faniem. Arī mediju interese bija milzīga – gan pirms, gan pēc spēlēm. Protams, tas ne vienmēr bija viegli. Bet tu saproti – šajā līmenī tā ir daļa no spēles. Tev ir jābūt omā, tev ir jāspēj iedvesmot.
Tu un Diāna Krūmiņa esat divi Toyota atbalstītie sportisti. Ko tu iegūsti no šīs sadarbības?
Elīna: Tā, pirmkārt, ir finansiāla palīdzība, kas papildina mūsu treniņu un sacensību budžetu. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo izdevumu ir ļoti daudz – gan bijuši, gan joprojām ir. Taču tas nav tikai par naudu. Kad tev aiz muguras stāv tik liels uzņēmums, kas darbojas visā pasaulē, tu jūties… lielāks. Un svarīgākais – nejūties viens.
Gadu pirms Parīzes paraolimpiskajām spēlēm notika liels starptautisks pasākums ar Toyota programmas saukli “Start Your Impossible” (Sāc neiespējamo). Tur mēs satikām cilvēkus ar invaliditāti no visas pasaules. Tajā brīdī saproti – wow, cik daudz cilvēku visā pasaulē, spītējot ikdienas grūtībām un sāpēm, cīnās un sporto! Tas iedvesmo. Tu gūsti pārliecību – jā, arī es varu būt starp labākajiem!
Jo būsim atklāti – arī mums, nākot no mazās Latvijas, mēdz piezagties šaubas. Arī mēs redzam komentārus, kuros apspriež, vai sportistu prēmijām nevarētu atrast “labāku” lietojumu. Taču tieši medaļas un parasportistu sasniegumi iedrošina daudzus cilvēkus. Un sports patiešām vieno.
Šodien ir priecīga diena – Rihards saņēma Toyota RAV4, ko varēs lietot veselu gadu. Kurp dosities?
Elīna: Jau pajokojām, ka brauksim mājās uz Baldoni, bet izmetīsim līkumu caur Daugavpili! Bet nopietni – lielākā daļa braucienu būs uz treniņiem un dažādiem pasākumiem, kur Rihards uzstājas – gan spēlējot mūziku, gan stāstot par savu ceļu sportā. Iespējams, dosimies arī uz sacensībām – uz kādu no Eiropas čempionāta posmiem. Šāds auto ir reāls un būtisks atbalsts, ko izjūtam burtiski katru dienu.
Rihard, ko tu novēlētu jaunietim ar kustību ierobežojumiem? Kāds būtu tavs padoms?
Rihards: Disciplīna nozīmē pieņemt lēmumu darīt to, ko vismazāk gribas, lai sasniegtu to, ko visvairāk vēlies. Tas ir mans princips.
Un vēl – dari visu ar pilnu atdevi. Tu nekad nezini, uz ko esi spējīgs, kamēr neesi pamēģinājis. Mana dzīve ir pierādījums tam, ka iespējams ir daudz vairāk, nekā sākumā šķiet.
Riharda Snikus spilgtākie starptautiskie sasniegumi:
- Paraolimpiskais vicečempions iejādē un brīvā stila iejādē – Tokija 2020
- Paraolimpiskais čempions iejādē un brīvā stila iejādē – Parīze 2024