Zelta metiens dzīvē un stadionā – Diānas Krūmiņas iedvesmas formula
Sarunā ar Toyota atbalstīto sportisti, divkārtējo paraolimpisko spēļu čempioni šķēpmešanā Diānu Krūmiņu (39), viņa stāsta par sporta transformējošo lomu, saviem nākotnes plāniem un elektrisko palīgu Yosh-E.
Parasti sportistus tincina par mērķiem un rezultātiem, bet kā pašlaik rit tava ikdiena?
Esmu rīdziniece, un mana dzīve paiet starp galvaspilsētu, kur studēju universitātē un apmeklēju fizioterapeitu, un Siguldu, kur dzīvo mans vīrs Egons Krūmiņš un kur atrodas mana galvenā treniņu bāze.
Siguldas rīti sākas 6.45 ar kafiju gultā, kam seko mājas darbi un iekšēja sagatavošanās treniņiem. Tie notiek katru dienu un ilgst trīs līdz četras stundas (vēlāk, tuvojoties sacensībām, būs divi treniņi dienā). Iespējams, tas izklausās ilgi, bet, sekojot trenera sagatavotajai programmai, bieži vien ar to vien nepietiek.
Process ietver metienu sesijas – ap 200 metienu ar šķēpu, disku vai lodi –, kā arī vingrinājumus ar smagākiem priekšmetiem, lai attīstītu ātrumu. Pēc tam – darbs svaru zālē, kur izpildu vingrinājumus, kas pazīstami visiem atlētiem: spiešana guļus, raušana utt. Kā pati smejos, izlaist gadās vien “kāju dienu” – sportistu joks par to, ka nedrīkst izlaist dienu, kurā trenē kājas.
Siguldā ir lieliski aprīkots mazais sporta centrs, kurā jūtos kā mājās. Tas pat pielāgots manām vajadzībām – ierīkota metienu siena, lai visu gadu varētu strādāt ar inventāru.
Pēc treniņa gatavoju pusdienas un pievēršos citiem darbiem. Šobrīd studiju ietvaros rakstu ievadprakses darbu. Tam jābūt ap 17 lapaspusēm, bet rakstīšana nav mana stiprā puse.
Manas dienas ir līdzīgas – saplānotas kā profesionālam sportistam. Tās prasa daudz enerģijas, taču esmu apmierināta. Un kad iespējams, vienkārši izbaudu dabu – šāds miers ir svarīgs līdzsvaram.
Vai tu jūti, kā mainās sabiedrības interese par parasportistiem?
Noteikti! Parīze bija manas trešās olimpiskās spēles, un katru reizi mēs jūtam arvien lielāku sabiedrības interesi. Atceros, ka pēc Riodežaneiro sagaidīšana lidostā šķita kas pavisam īpašs.
Tokijas spēles notika pandēmijas laikā – bez skatītājiem, taču tās tika translētas televīzijā, un mums tika pievērsta uzmanība.
Parīzes spēles jau bija pavisam citā līmenī. Galvenais stadions ar vairāk nekā 80 000 sēdvietu bija pilns – mans treneris bija šokā par šo ainu. Arī sagaidīšana Rīgā bija ļoti iespaidīga – mēs tiešām jutāmies gaidīti.
Mūsu atpazīstamība ir augusi, un, kaut arī es sportistus nedalu, šķiet, ka kādā brīdī par parasportistiem runāja pat vairāk. Kā mēdzu teikt – ja olimpieši neatvedīs medaļas, tad mēs noteikti centīsimies kādu atvest.
Domāju, ja tagad cilvēkiem uz ielas pajautātu par sportistiem un viņu sasniegumiem, viņi noteikti spētu nosaukt vairāk nekā pirms desmit gadiem.
Pašlaik tu gatavojies 2025. gada pasaules čempionātam, bet vai pie horizonta redzi arī Losandželosas paraolimpiskās spēles?
Šo jautājumu man uzdod ļoti bieži, bet es atbildu – ejam uz priekšu maziem solīšiem. Pašlaik man galvenais ir pasaules čempionāts un sportiskās formas uzturēšana.
Jāņem vērā arī tas, ka vairs neesmu tik jauna, un man ir jārēķinās ar pleca stāvokli – šķēpmetējiem tas mēdz būt izaicinājums.
Kā jau teicu – virzīšos soli pa solim, taču lielajās spēlēs piedalīties joprojām ļoti gribas.
Tu pieminēji studijas? Vai gatavojies nodot pieredzi jaunajiem sportistiem?
Jā, es gatavojos nākotnei. Kā zināms, sportista karjera nav pārāk gara, un vienmēr pastāv arī traumu risks, kas var likt apstāties.
Tāpēc esmu izvēlējusies studijas Latvijas Universitātē – mācos par sporta treneri. Patiesībā šī programma ir daudz plašāka, līdz ar to arī iespējas nākotnē ir plašākas. Ja vēlēšos, varēšu papildus apgūt pedagoģiju un kļūt par sporta skolotāju. Redzēsim, kā dzīve ievirzīsies!
Pašlaik gan smejos, ka nevienu netrenēšu – nezinu, vai jaunie sportisti ir gatavi izspiest no sevis tik daudz, cik esmu darījusi es. Bet, iespējams, kļūstot vecākai, kļūšu arī pielaidīgāka.
Tavā dzīvē sportam ir bijusi transformējoša loma, un tu mudini tam pievērsties cilvēkus ar kustību ierobežojumiem. Kā sports maina cilvēku?
Viss sākas ar to, ka cilvēks iziet ārpus savām četrām sienām. Parādās domubiedri, draugi, un mainās dzīves redzējums.
Piemēram, man blakus trenējas meitene, kurai ir 18 gadu un kura tikai nesen nonākusi ratiņkrēslā. Varbūt viņai nav potenciāla kļūt par profesionālu sportisti, bet sportošana ir mainījusi viņas dzīvi. Viņa stāsta, ka var daudz labāk kustēties, daudz ko spēj izdarīt pati, nav jāsauc mamma katrā sīkumā. Viņa ir ārā un redz pavisam citu dzīvi.
Protams, pirmajam impulsam ir jānāk no paša cilvēka.
Kā tu raksturotu, cik pieejama ir sportošana cilvēkiem ar kustību ierobežojumiem?
Runājot par ēku pieejamību, problēmu lielākoties nav. Taču svarīgāks ir jautājums par pieejamo laiku. Pat man kā čempionei ir bijuši laika ierobežojumi, kamēr olimpieši trenējas tad, kad viņiem ir visērtāk – bieži vien tajā dienas laikā, kad notiek sacensības.
Attiecībā uz bērniem un jauniešiem – divas reizes nedēļā Olimpiskajā centrā notiek treniņi, kur viņi kopā ar treneriem var izmēģināt dažādas disciplīnas un izvēlēties to, kas patīk vislabāk – piemēram, tenisu, ratiņbasketbolu, peldēšanu u.c.
Ja jaunietis vai viņa vecāki meklē informāciju, es aicinu sazināties ar Latvijas Paraolimpisko komiteju – tur izstāstīs visu par pieejamajām iespējām. Šobrīd bērni var sportot Rīgā, Daugavpilī, Ogrē, un mēs meklējam vēl vairāk vietu, kas būtu gatavas uzņemt un trenēt.
Plašāk runājot par pieejamību, dažkārt problēmas joprojām pastāv – ar infrastruktūru vai pilsētas daļām. Taču svarīgi nav tikai kritizēt, bet arī runāt, komunicēt. Ne visi apzinās šādas problēmas, ja ar tām nav saskārušies. Komunikācija ir atslēga uz visu.
Kas būtu jāizdara, lai parasportisti varētu trenēties vēl labāk?
Manuprāt, viens no nozīmīgākajiem soļiem būtu Paraolimpiskā centra izveide. Daudzi aizķeras pie šī nosaukuma, bet būtība ir tāda, ka tajā vienuviet – plecu pie pleca – varētu trenēties gan parasportisti, gan olimpieši vai tie, kas ir ceļā uz šo līmeni. Tas stiprinātu vienotību, savstarpējo sapratni un ļautu vienam otru iedvesmot. Esmu pārliecināta – mēs spētu motivēt viens otru un rast jaunas idejas treniņiem.
Tu esi Toyota atbalstīta sportiste. Kā izpaužas šī sadarbība?
Mūsu sadarbība sākās pandēmijas laikā, kad Toyota meklēja parasportistus, kuri varētu kļūt par zīmola pārstāvjiem. Izvēle krita uz mani un Rihardu Sniku. Tas bija nezināms, bet ļoti jauks ceļš, kas pārauga ciešā un jēgpilnā sadarbībā. Toyota nodrošina gan finansiālu, gan praktisku atbalstu – esmu varējusi papildināt savu inventāru, kas ir ļoti dārgs, kā arī saņēmusi palīdzību ar transportu.
Tavā ikdienā ir Toyota izstrādātais elektriskais mobilitātes palīgs Yosh-E. Kā tas palīdz?
Yosh-E ir piedziņas modulis, ko piestiprina ratiņiem, padarot tos par elektrisku pārvietošanās līdzekli. Es to pirmoreiz izmēģināju Parīzes spēlēs, kur biju karognesēja kopā ar Rihardu Sniku. Kaut arī tā, tāpat kā labi sporta ratiņi, maksā ievērojamu summu, biju plānojusi Yosh-E iegādāties pati, tomēr beigās to saņēmu kā dāvanu.
Siguldā no mājām līdz sporta centram ir trīs kilometri un ar Yosh-E esmu klāt deviņās minūtēs. Tāpat tas ļoti noder, iepērkoties vai ejot pastaigā. Parīzē, kur vajadzēja mērot lielus attālumus, Yosh-E bija īsts glābiņš, jo atslogo rokas un dod brīvību. Atšķirībā no elektriskajiem ratiņkrēsliem, šī ierīce ir piemērota aktīvam dzīvesveidam. Turklāt es pati varu to uzlikt un noņemt, kā arī ielikt mašīnā.
Kāds būtu tavs vēlējums Latvijas parasportistu kustībai?
Lai mēs justu vienotību – gan savstarpēji, gan sabiedrības līmenī. Lai sportistus nešķirotu olimpiešos un parasportistos. Lai visi turas kopā, viens otru atbalsta, un lai arī sporta komitejas strādātu vienoti. Un, starp citu, esmu pārliecināta – ja olimpieši trenētos kopā ar mums, viņi no spēlēm atvestu vairāk medaļu! (smejas)
Diānas Krūmiņas spilgtākie starptautiskie sasniegumi:
- paraolimpiskā čempione šķēpmešanā (Riodežaneiro, 2016)
- paraolimpiskā vicečempione diska mešanā (Tokija, 2020)
- paraolimpiskā čempione šķēpmešanā (Parīze, 2024)
- paraolimpisko spēļu rekordiste šķēpmešanā – 24,99 m (Parīze)
- pasaules čempione lodes grūšanā un šķēpa mešanā (Londona, 2017)
- pasaules čempione šķēpmešanā (Dubaija, 2019)