Lai arī nodarbošanās ar paralimpiskajiem sporta veidiem iesākumā Andreai bija fiziska nepieciešamība, jau pavisam drīz šī vācu "enerģijas bumba" kļuva par vienu no dominējošajiem spēkiem uz paralimpiskās skatuves gan vasaras, gan ziemas sporta veidos. Andrea vispirms izmēģināja ratiņkrēslu basketbolu, bet pakāpeniski pilnveidoja prasmes arī paralimpiskajā distanču slēpošanā, biatlonā, braukšanā ar ratiņkrēslu un ar roku velosipēdu.

Uz šo brīdi Andrea ir izcīnījusi 37 Pasaules čempionāta medaļas un 27 reizes bijusi pasaules čempione ratiņbraukšanā, paralimpiskajā biatlonā un distanču slēpošanā.

"Pūles un upuri, kas tiek veltīti [lai izcīnītu paralimpisko zelta medaļu], ir patiesi neaptverami, un mēs esam ārkārtīgi lepni, ka varam būt daļa no Andreas komandas."
– Toyota TMG inženieri

Toyota iedvesmoja Andreas nerimstošā mērķtiecība izaicināt iespējamā robežas, un 2012. gadā uzņēmums viņu uzrunāja, lai ierosinātu sadarbību. Fokusējoties uz komfortu un ātrumu, mēs cieši sastrādājāmies ar Andreu, lai radītu speciāli viņai pielāgotus vieglus oglekļa šķiedras risinājumus rokas velosipēdam un slēpēm, kas izcilajai sportistei nodrošinātu vēl labāku konkurētspēju paralimpiskajās spēlēs.

Lorena piedzima bez kreisās rokas zem elkoņa un bez abām kājām zem ceļgaliem, taču tas nemazināja kaislību, ko viņa izjuta pret sportu. Nedēļas nogalēs kopā ar savu tēvu – slēpošanas entuziastu – viņa devās uz kalniem, un slēpošana drīz vien kļuva par topošās sportistes kaislīgāko aizraušanos. Par spīti ārkārtīgajiem izaicinājumiem un šķēršļiem, Lorena sāka trenēties Albertas paralimpiskās kalnu slēpošanas komandas sastāvā jau 14 gadu vecumā.

“Kad es pirmo reizi piedalījos sacensībās, man pilnīgi noteikti šķita, ka pjedestāla augstākais pakāpiens ir kaut kas neiespējams. Taču ar centīgas trenēšanās un smagu darba pilnu gadu – un lieliskas atbalsta komandas – palīdzību es esmu izcīnījusi jau desmit paralimpiskās medaļas.”

Lorena ik reizi uz kalna nogāzes turpināja noliegt to, kas šķita neiespējams. Savas karjeras laikā Kanādas paralimpiskās kalnu slēpošanas komandā Lorena kļuva par vienu no godalgotākajām paralimpiskajām kalnu slēpotājām pasaulē, 2002. gada Soltleiksitijas paralimpiskajās ziemas spēlēs Kanādas komandai izcīnot desmit medaļas: astoņas zelta, vienu sudraba un vienu bronzas.

Paziņojot par aiziešanu no kalnu slēpošanas sporta skatuves 2010. gadā, Lorena apliecināja, ka vēlējusies tikt pieminēta kā sportiste, kas stājās pretī izaicinājumiem un pārvarēja tos, lai gūtu panākumus.

Divdesmit trīs gadus vecs un slimojošs ar reimatoīdo artrītu abās kājās, Hans nolēma uzkāpt 1708 metrus augstā kalnā. 17 stundas vēlāk, sasniedzis kalna virsotni, viņš juta drosmes pieplūdumu, kas iedvesmoja pārvērst dzīves šķēršļus iespējās.

Pēc septiņiem gadiem, kad Hanam tika diagnosticēts osteomielīts un kreisā kāja tika amputēta, viņš atcerējās to triumfa pilno brīdi kalnā un nolēma neatlaidīgi tiekties uz savu visas dzīves sapni – kļūt par pasaules klases sportistu.

Hans sāka sacensties paralimpiskajā svarcelšanā, ratiņkrēsla basketbolā un ratiņkrēsla regbijā – Korejas Republikas nacionālajā līmenī –, bet tieši uz ledus Hans jutās kā mājās. Jau pēc dažiem gadiem Hans mirdzēja Vankūveras 2012. gada paralimpiskajās ziemas spēlēs kā superzvaigzne. Jaunu virsotni savā hokeja karjerā Hans sasniegs, piedaloties 2018. gada paralimpiskajās ziemas spēlēs savā dzimtenē – Dienvidkorejā.

Tiklīdz Maikls iemācījās staigāt, viņš sāka skriet. Viņa slēpošanas entuziastu ģimene regulāri devās uz kalniem netālu no Kanberas, kur par Maikla atkarību kļuva aizrautīga traukšanās lejup pa sniegotajām nogāzēm.

Kad Maiklam palika deviņi gadi, viņam diagnosticēja kaulu vēzi, un viena kāja tika amputēta virs ceļgala. Pēc vairākiem ar vienu kāju staigāt mācīšanās un citu izaicinājumu pilniem atlabšanas gadiem 11 gadīgais Maikls bija gatavs no jauna izmēģināt savu fizisko spēju robežas sportā.

Apņēmības un nerimstošu treniņu pilnā dzīve padarīja Maiklu par visveiksmīgāko Austrālijas paralimpisko vieglatlētu paralimpiskajās ziemas spēlēs. Maikls sacenšas arī paralimpiskajā vieglatlētikā, kalnu riteņbraukšanā un paralimpiskajā triatlonā. “Man nepatīk raudzīties uz lietām kā uz kaut ko neiespējamu. Man dzīve nozīmē manu spēju robežu pārbaudīšanu un iespējamā saskatīšanu.”

Maikla stāsta iedvesmoti, Toyota Australia uzsāka sadarbību ar paralimpisko sportistu 2002. gadā, un daudztalantīgais sportists 2007. gadā kļuva par oficiālo Toyota zīmola vēstnieku. Toyota ir sajūsmā par iespēju būt blakus Maiklam un piedzīvot to, kurp viņu aizvedīs viņa nākamie sportiskie sapņi.

Vidusskolā topošā nigēriešu-amerikāņu sportiste guva atzinību kā sprintere un barjerskrējēja, bet Šeunai bija jāsadzīvo ar sirds slimību, kas saucas atrioventrikulārā mezgla reentranta tahikardija un nozīmēja, ka paaugstināta fiziskā slodze ir potenciāli bīstama. Apņēmusies īstenot savu potenciālu un atsvabināt tuviniekus no bailēm par sevi, Šeuna veica operāciju, lai atbrīvotos no liekajiem audiem sirdī. Atveseļojusies pēc operācijas, sportiste ķērās pie konsekventa treniņu grafika.

To, cik spoži spēj mirdzēt, Šeuna pasaulei parādīja, ierodoties Londonas 2012. gada olimpiskajās spēlēs, lai Nigērijas komandas sastāvā skrietu 100 m barjerskrējienu. Kad olimpiskās spēles bija noslēgušās un skrējējas eiforija norimusi, Šeuna ievēroja, ka vairāki viņas biedri, gatavojoties 2018. gada ziemas olimpiskajām spēlēm, ir pārkvalificējušies uz bobsleju. Šeuna uzzināja, ka Āfrikā nav nevienas valsts, kam būtu sava bobsleja komanda. Talantīgā sportiste bija ieintriģēta.

Lai ieviestu Nigērijā jaunu sporta veidu un veicinātu sieviešu iesaistīšanos sportā visā pasaulē, Šeuna savā topošajā bobsleja komandā pieņēma bijušās sprinteres. 2017. gada novembrī Šeuna un viņas komanda kvalificējās kā pirmā Āfrikas bobsleja komanda, kas jelkad piedalījusies ziemas olimpiskajās spēlēs.

“Man kustība nozīmē veselības uzturēšanu. Tas nozīmē būt spējīgai kustēties tādā veidā, kas ļauj palikt mentāli, fiziski, emocionāli un garīgi veselai.”

Tatjana piedzima Sanktpēterburgā, Krievijā, ar spina bifida defektu, kas paralizēja viņas ķermeni viscaur zem jostasvietas. Savas dzīves pirmos gadus viņa pavadīja bāreņu patversmē, pārvietojoties pa zemi ar rokām.

Ierodoties ASV kopā ar savu jauno ģimeni, Tatjana sešu gadu vecumā sāka eksperimentēt ar dažādiem sporta veidiem, kas spēcinātu viņas muskuļus pēc mugurkaula operācijas. Līdz 8. klasei Tatjana jau bija apņēmusies kādu dienu kļūt par paralimpisko čempioni.

Tomēr, par spīti viņas neatlaidībai, Tatjanai bija grūti saņemt atļauju sacensties ar saviem vienaudžiem vidusskolā. Atbildot uz to, jaunā sportiste iesaistījās politikā un palīdzēja virzīt likumprojektu, kas pieprasa, lai skolas saviem audzēkņiem ar kustību traucējumiem piešķirtu līdzvērtīgas iespējas piedalīties skolu sporta pasākumos.

Kopš 2004. gada Tatjana ir piedalījusies visās paralimpiskajās spēlēs īsajās un garajās distancēs, izcīnot ASV komandai septiņas zelta, sešas sudraba un trīs bronzas medaļas. Viņa ir uzvarējusi arī Bostonas, Čikāgas, Londonas un Ņujorkas maratonus, kļūstot par pirmo cilvēku pasaulē – ar vai bez kustību traucējumiem –, kas uzvarējis četros lielākajos maratonos viena gada laikā.

2014. gadā Tatjana atgriezās Krievijā, lai Soču 2014. gada ziemas paralimpiskajās spēlēs sacenstos paralimpiskās sēdus distanču slēpošanas sprinta distancē. Šī vieta no Tatjanas pagātnes, pa vidu satraukumiem par piepildīto paralimpisko sapni – lepni saņemot sudraba medaļu –, Tatjanai atgādināja to, cik lielu ceļu viņa ir paveikusi.

2015. gadā, piecus gadus dzīvojis Turcijā kā bēglis, sīriešu peldētājs Rami nolēma bēgt uz Eiropu, lai turpinātu tiekties uz sava olimpiskā sapņa piepildīšanu. Jaunais cilvēks drosmīgi šķērsoja bīstamos Vidusjūras ūdeņus piepūšamajā laivā, nokļūstot kādā no Grieķijas salām. No turienes Rami devās nedrošajā ceļā pa sauszemi, sasniedzot Beļģiju, kur viņam tika piešķirts patvērums.

Beidzot, pēc episka ceļojuma uz Eiropu, Rami olimpiskie mērķi kļuva sasniedzami. 2016. gadā atklāšanas ceremonijā Brazīlijā sīriešu peldētājs un desmit citi drosmīgi sportisti soļoja aiz Starptautiskās olimpiskās komitejas Bēgļu olimpiskās komandas karoga. Rami finišēja savās pirmajās olimpiskajās spēlēs, uzstādot personīgo rekordu 54,25 sekundes 100 m brīvā stila peldējumā.

“Mans vēstījums bēgļiem visā pasaulē: pat ja jums ir grūta dzīve, nolieciet to malā un mēģiniet sasniegt savus sapņus.”

Rami piepilda savus sapņus un iedveš cerību miljoniem cilvēku visā pasaulē, kuri šobrīd kara dēļ atrodas bēgļu gaitās un nabadzībā.

Tairons vienmēr sapņoja kļūt par izcilu sportistu. Viņa sapnis bija kādudien spēlēt kriketu Dienvidāfrikas izlasē, un viņš ticēja, ka tieši tāda ir viņa dzīves jēga. Viņš spēlēja 14 gadus, līdz saprata, ka fizisko traucējumu dēļ šis sapnis nekad nepiepildīsies. Pieaugot un pierodot pie kreisās kājas protēzes, Tairons aizvien vairāk noticēja, ka arī olimpiskie panākumi neatrodas viņa spēju robežās. Tomēr katru brīvo brīdi pēc darba Toyota S. A., kā arī nedēļas nogales viņš pavadīja sportojot kopā ar draugiem un kolēģiem.

Vēlāk, skatoties televīzijā lodes grūšanu Pekinas 2008. gada paralimpiskajās spēlēs, Tairona sapnis par sportista slavu pēkšņi atdzīvojās. Viņš ieraudzīja sportistus, kas bija spēcīgi un gari, līdzīgi viņa miesasbūvei, un kuri sacentās uz pasaules skatuves. Šajā brīdī Tairons saprata, ka viņa vieta ir paralimpiskajā stadionā un ka ir pienācis laiks rīkoties.

Tikai astoņus gadus pēc Pekinas paralimpisko spēļu skatīšanās Tairons pats ieradās Rio stadionā, lai sacenstos lodes grūšanā Dienvidāfrikas komandas sastāvā. Savās pirmajās paralimpiskajās spēlēs Tairons lepni saņēma bronzas medaļu savai valstij.

Ūdenī Breds Snaiders jūtas visbrīvāk. Peldēt viņš iemācījās Floridā jau agrā bērnībā un sacensībās sāka piedalīties 11 gadu vecumā. Vēlāk Breds kļuva par Savienoto Valstu Jūras akadēmijas peldēšanas komandas kapteini.

“Manuprāt, dzīvot dzīvi ar redzes traucējumiem, dzīvot dzīvi aklam, dzīvot dzīvi tumsā mums likās kaut kas neiespējams – nedēļās pēc manas savainošanās… Ko es sapratu paralimpiskajās spēlēs – pat ja es nevaru redzēt, joprojām ir tik daudz lietu, ko es spēju darīt.”

Kad ievainotais Breds atgriezās mājās no Afganistānas, viņam bija jāmācās dzīvot tumsā. Breda ģimene palika kopā ar viņu, palīdzot reiz tik dzīvespriecīgajam kareivim apgūt tik vienkāršas lietas kā ēšana, apģērbšanās un tualetes atrašana.

Tikai dažus mēnešus pēc atveseļošanās Breds nolēma atgriezties ūdenī, kas bija viņam tik pazīstams. Gadu pēc dienas, kad Breds zaudēja redzi, pildot dienesta pienākumus, viņš lepni stāvēja uz paralimpiskā pjedestāla, lai saņemtu zelta medaļu ASV komandai. Starp peldētājiem ar pilnīgi zaudētu redzi Breds ir pašreizējais pasaules rekordists 100 m brīvā stila peldējumā.

Šodien Bredam ir jaunas ambīcijas: apgūt otru sporta disciplīnu un sacensties Tokijas paratriatlonā 2020. gadā.

Kad Lūsija no dzimtās pilsētas Enugu pārcēlās uz namu cilvēkiem ar kustību traucējumiem, viņa atklāja jaunu sev pieejamo iespēju pasauli, tostarp paralimpiskos sporta veidus. Sevišķi viņu ieinteresēja paralimpiskā svarcelšana – sporta veids, kurā viņa varētu sacensties, sēžot ratiņkrēslā.

Neilgi pirms Sidnejas 2000. gada paralimpiskajām spēlēm Lūsija uzsāka stingru svarcelšanas treniņu režīmu. Togad – pirmajā sacensību gadā – viņa Nigērijas komandai mājās pārveda sudraba medaļu. Jau pēc pāris gadiem, sacenšoties tajā pašā svara klasē Atēnu 2004. gada paralimpiskajās spēlēs, ceļā uz zelta medaļas saņemšanu Lūsija paralimpisko svarcelšanas pasaules rekordu pārspēja veselas divas reizes.

2016. gadā Lūsija vēlreiz nokļuva virsrakstos Rio paralimpisko spēļu ietvaros, pārspējot vēl trīs pasaules rekordus un mājās aizvedot trešo paralimpisko zelta medaļu.

Skriešana māsu Luiku dzīvē ienāca tikai 24 gadu vecumā: Līna pirmā sāka nodarboties ar sportu un iedrošināja māsas viņai pievienoties. Skriešana māsām šķita dabiski pievilcīga, jo, kā teic Līna: “Kustība mums nozīmē brīvību.” Veselīga sāncensība māsu vidū ļāva izvirzīt kopēju neiespējamo mērķi – visām kopā sacensties vienai ar otru plecu pie pleca olimpiskajās spēlēs.

“Pat ja tu vairs neesi tik jauns, arī tu vari piedalīties olimpiskajās spēlēs – kā mēs to izdarījām,” saka Līna Luika.

Vairākus mēnešus neatlaidīgi trenējoties, Luiku māsas kvalificējās Rio 2016. gada olimpiskajām spēlēm un kļuva par pirmajām un līdz šim vienīgajām dalībniecēm-trīnēm. Pēc sacensībām – nogurušas, bet aizrautībā starojošas – Lilija, Līna un Leila sadodas rokās, lepnas par to, ka piepildījušas savu sapni skriet kopā kā olimpietēm.

Pēc tam, kad Šeinas ģimene no Fidži atgriezās dzimtajā Austrālijā laikā, kad viņai bija jāuzsāk skolas gaitas, Šeina sāka nodarboties ar sporta peldēšanu. Topošā superzvaigzne, jaunā Šeina ātri guva panākumus un uz olimpiskās skatuves nokļuva jau 15 gadu vecumā.

Šeina valdīja peldēšanas celiņos 1972. gada olimpiskajās spēlēs Minhenē, iegūstot piecas medaļas – trīs zelta, vienu sudraba un vienu bronzas. Viņai vienlaikus piederēja pasaules rekordi 100, 200, 400, 800 un 1500 metru peldēšanā brīvajā stilā, kā arī 200 metru rekords kompleksajā peldējumā.

Pēc uzvarām 1972. gada spēlēs Šeina nokļuva rampas ugunīs. Jaunā sporta zvaigzne neļāvās slavas spiedienam un pieņēma citus izaicinājumus, atgriežoties pie savas bērnības mežonīgā okeāna izpētes. Pēc divdesmit gadiem Šeina atgriezās peldēšanā meistara līmenī, turpinot pārspēt pasaules rekordus.

Šodien leģendārā peldētāja vada Šeinas Guldas Peldēšanas projektu – bezpeļņas organizāciju, kas darbojas Fidži, Zviedrijā un Austrālijas aborigēnu kopienās, apmācot topošos peldētājus ar prasmēm, kas nepieciešamas viņu drošībai.

Zola nekad nedomāja, ka kļūs par izcilu skrējēju. Viņai vienkārši patika skriet, tas viņai ļāva justies brīvai. Bet 1984. gadā Zola pēkšņi kļuva slavena, pārspējot pasaules rekordu 5000 metru skrējienā sievietēm. Viņa ieguva arī nelūgtu slavu par unikālo skriešanu basām kājām un par nepatīkamajām diskusijām, kas sekoja viņas uzvarai.

Tā vietā, lai izbaudītu uzvaras augļus, šķērsojot finiša līniju, Zolai tika sāpīgi atgādināts par trauksmaino politisko gaisotni viņas valstī – 1984. gadā Dienvidāfrika tika izslēgta no starptautiskajām sporta sacensībām aparteīdās politikas dēļ; un Zolas finiša laiks netika ratificēts kā oficiāls pasaules rekords.

Apņēmības pilna piedalīties 1984. gada olimpiskajās spēlēs Losandželosā, Zola pieprasīja Lielbritānijas pavalstniecību, pamatojoties uz sava vectēva britu izcelsmi. Nākamajā gadā viņa skrēja atkal – Lielbritānijas komandas sastāvā –, un pārspēja pati savu iepriekšējā gada rekordu. Šoreiz Zolas jaunais pasaules rekords bija oficiāls.

Lai arī Zola apgāja Dienvidāfrikai uzlikto sporta boikotu, viņa nespēja izvairīties no nomācošās dusmu gaisotnes, kas pret viņas valsts politiku valdīja Losandželosas olimpiskajās spēlēs. Neraugoties uz to, Zola turpināja centīgo darbu un 1985. un 1986. gados plūca laurus Pasaules distanču skriešanas čempionātā. Olimpiskajā stadionā Zola atgriezās vēl vienu reizi 1992. gadā, šoreiz lepni pārstāvot savu dzimto valsti – Dienvidāfriku.